Natālija
Uzvārds drošības apsvērumu dēļ netiek atklāts100x100 cm
Arhīva standarta pigmenta tintes druka
Andrejs Strokins
Rīga, Latvija2024
Audio transkripcija zem portreta
Audio transkripcija
2022. gada 24. februārī pulksten četri no rīta... Harkiva. Pirmā pilsēta Ukrainā, kuru skāra karš. Mēs pamodāmies, dzirdot sprādzienu skaņas. Dzīve bija sadalīta pirms un pēc.
Harkiva. Nakts. Desmitiem bojāgājušo.
Ķermeņi zem gruvešiem.
Cilvēki tik ļoti vēlējās dzīvot.
Asinis bija izžuvušas kā sveķi.
Mirklis un viss: dzīve ir drupas.
Sievietes kliedziens. Melni dūmi.
Visa ģimene tur sadega.
Lūgšanas visiem svētajiem.
Bailes, nāve, izmisums, zaudējums, izvarošana, bezcerība un neticami spēcīga vēlme glābt bērnu dzīvības, jo viņi tikko bija sākuši dzīvot.
Es vēlos nolasīt dzejoli, ko sarakstījusi 12 gadus vecā Harkivas iedzīvotāja Polina.
Miers. Klusums. Miers. Ukraina.
Šīs domas sasaucās vienkopus.
Man ir divpadsmit gadi, es esmu tikai bērns.
Bet diemžēl ir karš, un tas nav sapnis.
Nāve, sprādzieni, militārās operācijas.
Tās mūs padarīja par pieaugušajiem.
Mēs savās plaukstās savāksim savus sapņus.
Jo kas cits tos savāks, ja ne mēs.
Cerība, ticība. Saule ir savā zenītā.
Ir klusums, klusums, un dārzi zied.
Man ir divpadsmit gadi, un es gribu dzīvot.
Mierīgā Ukrainā mūžīgi.
Tas ir vienīgais, ko vēlas visi ukraiņi – lai karš ātri beigtos.