Natālija

Uzvārds drošības apsvērumu dēļ netiek atklāts
100x100 cm
Arhīva standarta pigmenta tintes druka

Andrejs Strokins

Rīga, Latvija
2024

Audio transkripcija zem portreta



Audio transkripcija


Mums nebija īpašu attiecību ar Dievu. Mēs vienkārši ļoti vēlējāmies izdzīvot.
Mēs visi.
Arī tie, kuri nepaspēja izglābties, sapņoja izkļūt no Mariupoles elles.
Tie, kurus saplosīja sprādzienu viļņi, kuri sadega liesmās, nomira no slimībām, bada vai ievainojumiem, nosmaka zem betona plāksnēm – arī viņi gribēja dzīvot.
Bet kaut kā izdzīvojām mēs. Un mums nav lielu plānu nākotnei. Mēs neesam izredzētie. Neesam paši ģeniālākie vai svarīgākie cilvēki uz Zemes.
Mēs izdzīvojām nejauši. Neskatoties uz vecumu, veselību un loģiku. Ne tāpēc, ka bijām paši laipnākie vai drosmīgākie. Ne tāpēc, ka bijām paši skaistākie vai gudrākie.
Tā vienkārši sanāca. Nejauši aizgājām nāvei garām. Tā mērķēja, tuvojās, bet mēs pārvietojāmies no vienas vietas uz otru.
Mēs skrējām no viena pagalma uz citu, mainījām pagrabus, gājām pa dažādiem ceļiem, slēpāmies svešās kāpņutelpās.
Zem apšaudēm meklējām iespēju piezvanīt, riskējām ar dzīvību, lai tikai dzirdētu pazīstamu balsi. Nāve ķēra mūs, bet mēs ķērām sakarus.
Zvaigznes tā salikās. Mēs izelpojām un turpinājām dzīvot. Un es joprojām nesaprotu – kāpēc?
Dažreiz aizmirstu, ka neesmu mājās, un gaidu savu pieturu.
Braucu ar Latvijas autobusu un iztēlojos Metalurga prospektu savā pilsētā.
Sapņoju par Mariupoli.
Iztēlojos mūsu kafejnīcu veco ķieģeļu namiņu vietā, bērnu slimnīcu, papeles aleju, cilvēkus, kuri paslēpušies no karstuma zaļo lapotņu ēnā.
Tas greznais Mariupoles vasaras laiks.
Es neskatos pa Latvijas autobusa logu. Negribu redzēt tagadni. Gribu noturēt pagātni.
Mēs esam tie, kas nekad un nekādos apstākļos nebūtu pametuši savu valsti, ja uz to nebūtu uzbrukts.
Mūs izdzina no mūsu pilsētām. Mums neatstāja izvēli. Uzspļāva uz mūsu tiesībām un vēlmēm. Izmeta no mūsu mājām. Sakropļoja mūsu dzīves.
Es gribu, lai visi zina:
Mēs vēlamies dzīvot mājās.
Mēs neesam šeit labākas dzīves dēļ.
Mēs neesam šeit pēc savas izvēles.
Mēs neesam šeit komforta dēļ.
Mēs glābjamies no bēdām un sāpēm. Un mums nevar būt labi, kamēr mūsu valstij ir slikti, kamēr mūsu pilsētām sāp.
Mēs mīlējām tur katru akmeni, zinājām katru ielu un krustojumu.
Jo nekas nevar būt labāks par manu valsti, manu pilsētu, manu īsto dzīvi.