No 2025. gada 6. līdz 28. februārim Latvijas Mākslinieku savienības galerijā, 11. novembra
krastmalā 35, Rīgā, būs skatāma Andreja Strokina un Jadžimas Cukasas (Yajima Tsukasa)
kopizstāde.
Apmeklētāji tiek aicināti vienlaikus apskatīt vizuālos darbus un noklausīties audioierakstus. Lai piekļūtu izstādes ceļvedim un audioierakstiem, lūdzam izmantot norādīto saiti.
Apmeklētāji tiek aicināti vienlaikus apskatīt vizuālos darbus un noklausīties audioierakstus. Lai piekļūtu izstādes ceļvedim un audioierakstiem, lūdzam izmantot norādīto saiti.
Izstādē eksponētajos fotogrāfu Andreja Strokina un Jadžimas Cukasas darbos iemūžināti karā izdzīvojušo sieviešu portreti. Tie veido dialogu starp korejiešu sieviešu pieredzi, kuras tika pakļautas militārai seksuālai verdzībai Japānas iebrukuma laikā 1930.–1945. gadā (pazīstamas
arī kā "komforta sievietes"), un Ukrainas sieviešu pašreizējo pieredzi, stājoties pretī Krievijas iebrukumam.
Vārds "숨" (Suum) korejiešu valodā nozīmē "elpot" vai "dot dzīvību".
Izstādes nosaukums "Elpa. Дихання. Suum" apvieno vārdu "elpa" latviešu, korejiešu un ukraiņu valodās, simbolizējot gan komforta sieviešu aizkustinošās elpas, gan ukraiņu sieviešu stāstus, kuras devušās prom no savas valsts, meklējot vietu, kur brīvi elpot.
Izstādē uzmanība tiek pievērsta sieviešu individuālajiem stāstiem, parādot ne tikai viņu portretus, bet arī sniedzot iespēju iepazīt personīgos stāstus viņu pašu balsī. Pretstatot korejiešu un ukraiņu izdzīvojušo pieredzi, izstādē tiek veidots dialogs starp Koreju un Ukrainu,
pagātni un tagadni, izdzīvošanu un traumu.
Andrejs Strokins
Andrejs Strokins ir latviešu fotogrāfs, kurš dzīvo un strādā Rīgā. Viņš strādā dažādās dokumentālās fotogrāfijas jomās, kā arī izmanto vernakulāros attēlus1 un atrastus attēlu arhīvus. Papildus savu personīgo projektu īstenošanai Strokins darbojas kā ārštata fotogrāfs, veidojot reportāžas un portretu fotogrāfijas.
[1] Fotouzņēmumi, par kuriem nav zināms, kas, kad, kur un ar kāda veida kameru attēli uzņemti… momentuzņēmumi, kurus varēja uzņemt jebkurš, jebkur, kam varbūt savulaik bija konkrēts mērķis, bet kas tiek no jauna atklāti to jaunatklātās estētiskās vērtības dēļ…Zīdaiņi, kas sēž uz piemājas lieveņa, lauku sētas apstājas, lai padzertos, bērni, kas pieķerti spēlējoties laukā, ceļojumu momentuzņēmumi, reklāmas attēli, pat krūzītes — tie visi ir šī bagātīgā un panorāmas žanra elementi, saka Steisija Valdmane (Stacy Waldman), fotogrāfiju tirgotāja ASV, skat. https://www.bookandpaperfairs.com/blog/2018/6/27/understanding-vernacular-photography-collecting-found-photos
Jadžima Cukasa (Yajima Tsukasa)
Jadžima Cukasa ir dzimis Takasaki, Japānā. Viņš studējis vēsturi Vasedas Universitātē un fotogrāfiju Japānas Fotogrāfijas institūtā Tokijā. No 2003. līdz 2006. gadam Cukasa dzīvoja Dienvidkorejā, mājā, kurā mitinājās korejietes, kas bija cietušas no "komforta sieviešu" sistēmas. Šajā laikā viņš strādāja pie fotoprojekta “Acs pret aci” (“Face to Face”), kurā iekļauti
korejiešu sieviešu portreti. Viņa darbi ir izstādīti Vācijā, Japānā, Dienvidkorejā un Taivānā.
"Es neesmu brīva, kamēr neviena sieviete nav brīva, pat ja viņas važas ir ļoti atšķirīgas no manām," pauž Odrija Lorda (Audre Lorde), amerikāņu rakstniece, filozofe.
“Elpa. Дихання. Suum” portretos un audioierakstos iemūžina un atspoguļo 11 sieviešu traumas un sāpes, cerības un sapņus, cīņu un apņēmību, izmisumu un optimismu.
Kopš 2022. gada miljoniem sieviešu Ukrainā ir pārdzīvojušas Krievijas iebrukumu savā dzimtenē un atradušas patvērumu dažādās pasaules valstīs. Vairāki desmiti tūkstošu sieviešu ir atradušas savas jaunās mājas vai uzturēšanās vietu kara laikā Latvijā. Viņu vidū ir studentes, mātes, un dažādu jomu profesionāles. Viņām bija plāni un sapņi – iepazīt pasauli kopā armīļotajiem, veidot karjeru vai izbaudīt vienkāršas ikdienas dzīves prieku. Taču, sākoties gaisa uzlidojumiem un kara darbībai viņu dzimtenē, viss mainījās. Dzīve kļuva par cīņu par izdzīvošanu, un būt dzīvai kļuva par svētību, laikā, kad Eiropu skāra lielākais bruņotais konflikts kopš Otrā pasaules kara.
Pirms Otrā pasaules kara un tā laikā, citā pasaules malā, parādījās termins “komforta sievietes”. No 20. gadsimta 30. gadiem līdz Otrā pasaules kara beigām Japānas impērijas bruņotie spēki izveidoja, pārvaldīja un paplašināja militārās seksuālās verdzības sistēmu, kuras upures bijatūkstošiem sieviešu no dažādām valstīm, tostarp Korejas. Šis fakts ir viens no spilgtākajiem, kas parāda, ka sievietes un viņu ķermeņi bruņotos konfliktos bieži tiek izmantoti kā ierocis.
Vārds “komforts” ir maldinošs, jo tas slēpj atkārtotas vardarbības, izvarošanas un necilvēcības tumsu. Šis jautājums bieži izraisa politiskus konfliktus starp Japānu un Koreju. Līdz šim upuri nav saņēmuši oficiālu atvainošanos, un ir palicis tikai neliels skaits izdzīvojušo sieviešu, kuras
joprojām cīnās par taisnīgumu.
Eiropā vai Āzijā, 20. gadsimta sākumā vai 21. gadsimtā, jaunām vai vecām – viņām kopīga ir ne tikai traumatiskā dzīves pieredze, bet arī centieni pēc taisnīguma, brīvības un miera, kā arī nesalaužamais gars turpināt cīņu.
Kur ir elpa, tur ir cerība.
Korejā dzīvojošā mākslinieka Jadžimas Cukasas un latviešu mākslinieka Andreja Strokina dueta izstādē līdzās balss ierakstiem būs eksponēti 10 liela izmēra fotogrāfiski portreti, kuros redzamas korejietes, kas pārdzīvojušas "komforta sieviešu" sistēmu, un ukrainietes, kas piedzīvojušas Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Izstādes intimitāte atklāj šo sieviešu personisko un traumatisko dzīves pieredzi, kas veido paralēles laikā – 20. un 21. gadsimta sākumā, un telpā – Azijā un Eiropā. Tā vienlaikus atspoguļo to, ka sievietes joprojām tiek pakļautas kara šausmām un netiek aizsargātas no dzimumā balstītas vardarbības.
Izstādes mērķis ir parādīt sievietes ne tikai kā karu upurus, bet arī kā personības ar saviem vārdiem, identitāti un spēku.
Šim projektam pēc mūsu ierosinājuma Andrejs Strokins ir radījis jaunus Ukrainas sieviešu, kas dzīvo Latvijā, portretus. Lai izceltu kontrastu starp laiku un telpu, viņa fotogrāfijas ir krāsainas. Portreti uzņemti tādās Rīgas vietās, kuras ukraiņu sievietes izjūt kā sev personīgi nozīmīgas. Būdamas pārvietotas tikai pēdējo pāris gadu laikā, lielākā daļa no šīm sievietēm jūtas dezorientētas – doma par mājām kļuvusi par tālu un nesasniedzamu jēdzienu. Šī melanholijas, gribas un cerības sajūta ir iemūžināta Strokina emocionālajos darbos. Lai fotogrāfijās autentiski
atspoguļotu sieviešu stāstus un emocijas, dažus mēnešus pirms portretu uzņemšanas ar viņām tika rīkotas privātas sarunas, klātesot izstādes veidotājiem. Šajās sarunās sievietes dalījās savā pieredzē Ukrainā, stāstīja par ceļojumu uz Latviju, kā arī par savām cerībām, sapņiem un traumām.
Savukārt fotogrāfa Jadžimas Cukasas veidotie komforta sieviešu portreti ir no sērijas “Acs pret aci” (“Face to Face”), kas sākotnēji tika izstādīti Komforta sieviešu muzejā (Museum der Trostfrauen) Vācijā. No 2003. līdz 2006. gadam Cukasa dzīvoja Dalīšanās namā (House of Sharing) Dienvidkorejā – mājā, kurā mitinājās korejietes, kas pārcietušas “komforta sieviešu” sistēmas ciešanas. Portretu sēriju mākslinieks veidoja ar mērķi savienot izdzīvojušās sievietes ar mūsdienu sabiedrību. Kā viņš pats teica: “Seksualizēta vardarbība pret sievietēm kara vai konfliktu zonās notiek arī mūsdienās, nepārtraukti”.
Jadžima Cukasa uzņēma melnbaltos fotoattēlus ar Hasselblad filmu kameru ar 80 mm objektīvu, izmantojot tikai dabisko gaismu. Nelielā noliktavas telpā Aprūpes namā (House of Sharing) Seulā viņš izveidoja improvizētu tumšo istabu, kur pats attīstīja filmas un veidoja izdrukas.
“Četri no rīta 2022. gada 24. februārī, Harkivā. Pirmā pilsēta Ukrainā, kur sākās karš. Mēs pamodāmies no sprādzienu skaņām. Dzīve tika sadalīta "pirms" un "pēc",” stāsta Natālija no Ukrainas.
"Uz pirkstiem es saskaitīju gadus,
dzīvi svešā zemē.
Vairāk nekā desmit gadu laikā, kopš es pametu mājas.
Tikai manas jaunības pavasaris ir novecojis," tā saka Li Oksona (Yi Ok-seon) no Dienvidkorejas.
Attēliem pievienoti audioieraksti, kurus ieskaņojuši dalībnieki. Kamēr ukraiņu ierakstos skan dzejoļi, stāsti un pārdzīvojumi mutvārdos, izdzīvojušo komforta sieviešu ierakstos pārsvarā dzirdamas tautasdziesmas. Šos ierakstus nodrošinājis Džošua Pilzers (Joshua D. Pilzer).
Izstādes kuratore ir Kendija Čoja (Candy Choi) un konsultante Inete Ielīte. Izstādi veidojusi organizācija "Young Blood Initiative", kurai asistēja Krista Džoškuna un Džimena Mendizabala del Morala (Jimena Mendizábal del Moral).
Izstāde tapusi ar Korejas Padomes un Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla (Sieviešu sadarbības tīkla) atbalstu. Projekta nosaukuma kaligrāfiju veidojusi korejiešu kaligrāfe Lusija Čve (Lucia Choi).
