*This page is still under construction
No 2025. gada 6. līdz 26. februārim LMS galerijā (11. Novembra krastmala 35, Rīga) ir skatāma Andreja Strokina un Yajima Tsukawa dueta izstāde.
Ieteicams apmeklētājiem vienlaikus apskatīt vizuālos darbus un klausīties audioierakstus. Lai nokļūtu līdz izstādes ceļvedim un audioierakstiem, lūdzu, spiediet šeit
No 2025. gada 6. līdz 26. februārim LMS galerijā (11. Novembra krastmala 35, Rīga) ir skatāma Andreja Strokina un Yajima Tsukawa dueta izstāde.
Ieteicams apmeklētājiem vienlaikus apskatīt vizuālos darbus un klausīties audioierakstus. Lai nokļūtu līdz izstādes ceļvedim un audioierakstiem, lūdzu, spiediet šeit
Izstādē eksponēti fotogrāfu Andreja Strokina un Yajima Tsukasa darbi, kuros iemūžināti karā izdzīvojušo sieviešu portreti. Izstāde veido darbus kā dialogu starp to korejiešu sieviešu pieredzi, kuras tika pakļautas militārai seksuālai verdzībai Japānas iebrukuma laikā 1930-1945. gadā (pazīstamas arī kā “komforta sievietes”), un Ukrainas sieviešu pašreizējo pieredzi, kuras turpina pretoties iebrukumam savā valstī.
Vārds "숨(Suum) ” ir tīri korejiešu valodas termins, kas nozīmē elpot vai dot dzīvību. Nosaukums “ Elpa. Дихання. Suum. sastāv no “elpa” angļu jeb latviešu, korejiešu un ukraiņu valodā, tajā ir iemūžinātas atlikušo komforta sieviešu izplūdušās elpas un ukraiņu sieviešu stāsti, kuras ir pametušas savu valsti, meklējot vietu, kur brīvi elpot.
Šajā projektā priekšplānā izvirzīti sieviešu individuālie stāsti, parādot ne tikai viņu portretus, bet arī stāstot viņu personīgos stāstus viņu pašu balsī. Pretstatot izdzīvojušo korejiešu un ukraiņu pieredzi un stāstus, izstādē tiek parādīts dialogs starp Koreju un Ukrainu, pagātni un tagadni, izdzīvošanu un traumu.
Andrejs Strokins
Andrejs Strokins (dz. 1984) ir latviešu fotogrāfs, kurš dzīvo un strādā Rīgā. Viņš strādā ar dokumentālās fotogrāfijas projektiem, kā arī ar vernakulārajiem attēliem un atrastiem arhīviem. Papildus personīgo projektu īstenošanai Strokins strādā kā ārštata fotogrāfs, galvenokārt strādājot ar reportāžu un portretu fotografēšanu un redakcionāliem uzdevumiem.
Yajima Tsukasa
Dzimis Takasaki, Japānā, Yajima studējis vēsturi Vasedas Universitātē un fotogrāfiju Nippon Fotogrāfijas institūtā Tokijā. No 2003. līdz 2006. gadam viņš dzīvoja House of Sharing Dienvidkorejā, mājā korejietēm, kas pārcietušas “komforta sieviešu” sistēmas ciešanas, un strādāja pie fotoprojekta “Face to Face”. Viņa fotodarbi ir izstādīti Vācijā, Japānā, Dienvidkorejā un Taivānā.
“Es neesmu brīva, kamēr kāda sieviete ir brīva, pat ja viņas važas ir ļoti atšķirīgas no manām.” - Audre Lorde
Elpa. Дихання. Suum. portretos un audioierakstos iemūžina un atspoguļo 11 sieviešu traumas un sāpes, cerības un sapņus, cīņu un apņēmību, izmisumu un optimismu.
Kopš 2022. gada liels skaits sieviešu no Ukrainas ir pārdzīvojušas daļu Krievijas iebrukuma savā dzimtenē un atradušas patvērumu visā pasaulē, dažas par savām jaunajām mājām nosaukušas Latviju. Dažas no viņām ir svaigas absolventes, citas - mātes vai profesionāles. Bija plāni un sapņi iepazīt pasauli kopā ar saviem mīļotajiem, dažas kāpa pa karjeras kāpnēm. Viņi baudīja savu vienkāršo ikdienas dzīvi. Bet, kad uz zemes nogāzās bumbas, tas viss pazuda. Dzīve ir izdzīvošana, būt dzīvam ir svētība, kad Eiropā izcēlās lielākais konflikts kopš Otrā pasaules kara.
Pirms Otrā pasaules kara un tā laikā otrā pasaules malā parādījās termins “ mierinātājas sievietes”. Šīs sievietes bija militārās seksuālās verdzības sistēmas upuri, ko Japānas impērijas bruņotie spēki izveidoja, pārvaldīja un paplašināja no 20. gadsimta 30. gadiem līdz Otrā pasaules kara beigām. Tas uzsver faktu, ka bruņotos konfliktos sieviešu ķermeņi bieži tiek izmantoti kā ierocis.
Vārds “mierinājums” ir maldinošs, jo tas slēpj atkārtotas vardarbības un izvarošanas tumšumu un necilvēcību. Šis jautājums bieži ir politisko konfliktu starp Japānu un Koreju ierosinātājs. Līdz šim upuri nav saņēmuši oficiālu atvainošanos, ir palicis tikai neliels skaits izdzīvojušo sieviešu, kuras joprojām cīnās par taisnīgumu.
Eiropā vai Āzijā, 20. gadsimta sākumā vai 21. gadsimtā, jaunām vai vecām, viņām kopīga ir ne tikai traumatiskā dzīves pieredze, bet arī centieni pēc taisnīguma, brīvības un miera, kā arī viņu gars turpināt cīņu.
Kur ir elpa, tur ir cerība.
Korejā dzīvojošā mākslinieka Yajima Tsukasa un latviešu mākslinieka Andreja Strokina dueta izstādē līdzās balss ierakstiem tiks eksponēti 10 liela izmēra fotogrāfiski portreti, kuros redzamas izdzīvojušās korejietes, kā arī ukrainietes, kas piedzīvojušas karu. Intimitāte stāsta par viņu personisko un reizēm traumatisko dzīves pieredzi, kas veido paralēles laikā - 20. un 21. gadsimta sākumā un telpā - Austrumāzijā un Eiropā, vienlaikus atspoguļojot to pašu nožēlojamo stāvokli, kas skar sievietes vēl 80 gadus pēc tam. Izstādes mērķis ir parādīt sievietes ne tikai kā karu upurus, bet arī kā personības ar saviem vārdiem un identitātēm.
Šim projektam Strokins ir radījis svaigus ukraiņu sieviešu portretus, kuras šobrīd dzīvo Latvijā. Lai kontrastētu ar laiku un telpu, viņa izvēlētās fotogrāfijas ir krāsainas. Portreti uzņemti vietās Rīgā, ar kurām ukraiņu sievietes jutās saistītas. Būdamas pārvietotas tikai pēdējo pāris gadu laikā, lielākā daļa no viņām jutās dezorientētas, doma par mājām kļuva par tālu jēdzienu. Šī, melanholijas, gribas un cerības sajūta bija iekapsulēta Strokinas emocionālajos darbos. Lai fotogrāfijās pareizi atspoguļotu sieviešu stāstus un emocijas, pāris mēnešus pirms portretu uzņemšanas, klātesot tulkotājai, ar viņām notika privātas sarunas, kurās viņas stāstīja par savu pieredzi Ukrainā, ceļojumu uz Latviju, savām cerībām, sapņiem un traumām.
Savukārt Jadžimas veidotie mierinošo sieviešu portreti bija no sērijas “ Face to Face” , kas sākotnēji bija izstādīta Museum der Trostfrauen Vācijā. No 2003. līdz 2006. gadam viņš dzīvoja House of Sharing Dienvidkorejā, mājā korejietēm, kas pārcietušas “mierinātāju” sistēmas ciešanas, un portretu sēriju veidoja ar mērķi savienot izdzīvojušās sievietes ar mūsdienu sabiedrību, jo “seksualizēta vardarbība pret sievietēm kara vai konfliktu zonās notiek arī šodien, nepārtraukti,” teica mākslinieks. Jadžima uzņēma melnbaltos fotoattēlus ar Hasselblad filmu kameru ar 80 mm objektīvu, izmantojot tikai dabisko gaismu. Viņš pārveidoja nelielu noliktavas telpu par tumšo istabu House of Sharing, kur attīstīja filmas un izgatavoja izdrukas.
"Četri no rīta 24. februārī, 2022. gadā.. Kharkiv. Pirmā pilsēta Ukrainā, kurā sākās karš. Mēs pamodāmies no sprādzienu skaņas. Dzīve bija sadalīta pirms un pēc. - Natālija
"Uz pirkstiem es saskaitīju gadus
dzīvi svešā zemē.
Vairāk nekā desmit gadu laikā, kopš es pametu mājas.
Tikai manas jaunības pavasaris ir novecojis.'' - Yi Ok-seon
Attēliem pievienoti audioieraksti, ko ieskaņojuši dalībnieki. Kamēr ukraiņu - dzejoļi, stāsti, pārdzīvojumi mutvārdos, izdzīvojušo komforta sieviešu ierakstus veido galvenokārt vietējās tautasdziesmas. Tos ir nodrošinājis Džošua D. Pilzers.
Izstādes kuratore ir Kendija Čoja (Candy Choi) un konsultante Inete Ielīte (Inete Ielite).Izstādi veidoja Young Blood Initiative, kurai asistēja Krista Galandere un Džimena Mendizabala del Morala. Izstāde tapusi ar Korejas Padomes un Sieviešu sadarbības tīkla atbalstu. Projekta virsrakstu kaligrāfējusi korejiešu kaligrāfe Lucia Choi.
Vārds "숨(Suum) ” ir tīri korejiešu valodas termins, kas nozīmē elpot vai dot dzīvību. Nosaukums “ Elpa. Дихання. Suum. sastāv no “elpa” angļu jeb latviešu, korejiešu un ukraiņu valodā, tajā ir iemūžinātas atlikušo komforta sieviešu izplūdušās elpas un ukraiņu sieviešu stāsti, kuras ir pametušas savu valsti, meklējot vietu, kur brīvi elpot.
Šajā projektā priekšplānā izvirzīti sieviešu individuālie stāsti, parādot ne tikai viņu portretus, bet arī stāstot viņu personīgos stāstus viņu pašu balsī. Pretstatot izdzīvojušo korejiešu un ukraiņu pieredzi un stāstus, izstādē tiek parādīts dialogs starp Koreju un Ukrainu, pagātni un tagadni, izdzīvošanu un traumu.
Andrejs Strokins
Andrejs Strokins (dz. 1984) ir latviešu fotogrāfs, kurš dzīvo un strādā Rīgā. Viņš strādā ar dokumentālās fotogrāfijas projektiem, kā arī ar vernakulārajiem attēliem un atrastiem arhīviem. Papildus personīgo projektu īstenošanai Strokins strādā kā ārštata fotogrāfs, galvenokārt strādājot ar reportāžu un portretu fotografēšanu un redakcionāliem uzdevumiem.
Yajima Tsukasa
Dzimis Takasaki, Japānā, Yajima studējis vēsturi Vasedas Universitātē un fotogrāfiju Nippon Fotogrāfijas institūtā Tokijā. No 2003. līdz 2006. gadam viņš dzīvoja House of Sharing Dienvidkorejā, mājā korejietēm, kas pārcietušas “komforta sieviešu” sistēmas ciešanas, un strādāja pie fotoprojekta “Face to Face”. Viņa fotodarbi ir izstādīti Vācijā, Japānā, Dienvidkorejā un Taivānā.
“Es neesmu brīva, kamēr kāda sieviete ir brīva, pat ja viņas važas ir ļoti atšķirīgas no manām.” - Audre Lorde
Elpa. Дихання. Suum. portretos un audioierakstos iemūžina un atspoguļo 11 sieviešu traumas un sāpes, cerības un sapņus, cīņu un apņēmību, izmisumu un optimismu.
Kopš 2022. gada liels skaits sieviešu no Ukrainas ir pārdzīvojušas daļu Krievijas iebrukuma savā dzimtenē un atradušas patvērumu visā pasaulē, dažas par savām jaunajām mājām nosaukušas Latviju. Dažas no viņām ir svaigas absolventes, citas - mātes vai profesionāles. Bija plāni un sapņi iepazīt pasauli kopā ar saviem mīļotajiem, dažas kāpa pa karjeras kāpnēm. Viņi baudīja savu vienkāršo ikdienas dzīvi. Bet, kad uz zemes nogāzās bumbas, tas viss pazuda. Dzīve ir izdzīvošana, būt dzīvam ir svētība, kad Eiropā izcēlās lielākais konflikts kopš Otrā pasaules kara.
Pirms Otrā pasaules kara un tā laikā otrā pasaules malā parādījās termins “ mierinātājas sievietes”. Šīs sievietes bija militārās seksuālās verdzības sistēmas upuri, ko Japānas impērijas bruņotie spēki izveidoja, pārvaldīja un paplašināja no 20. gadsimta 30. gadiem līdz Otrā pasaules kara beigām. Tas uzsver faktu, ka bruņotos konfliktos sieviešu ķermeņi bieži tiek izmantoti kā ierocis.
Vārds “mierinājums” ir maldinošs, jo tas slēpj atkārtotas vardarbības un izvarošanas tumšumu un necilvēcību. Šis jautājums bieži ir politisko konfliktu starp Japānu un Koreju ierosinātājs. Līdz šim upuri nav saņēmuši oficiālu atvainošanos, ir palicis tikai neliels skaits izdzīvojušo sieviešu, kuras joprojām cīnās par taisnīgumu.
Eiropā vai Āzijā, 20. gadsimta sākumā vai 21. gadsimtā, jaunām vai vecām, viņām kopīga ir ne tikai traumatiskā dzīves pieredze, bet arī centieni pēc taisnīguma, brīvības un miera, kā arī viņu gars turpināt cīņu.
Kur ir elpa, tur ir cerība.
Korejā dzīvojošā mākslinieka Yajima Tsukasa un latviešu mākslinieka Andreja Strokina dueta izstādē līdzās balss ierakstiem tiks eksponēti 10 liela izmēra fotogrāfiski portreti, kuros redzamas izdzīvojušās korejietes, kā arī ukrainietes, kas piedzīvojušas karu. Intimitāte stāsta par viņu personisko un reizēm traumatisko dzīves pieredzi, kas veido paralēles laikā - 20. un 21. gadsimta sākumā un telpā - Austrumāzijā un Eiropā, vienlaikus atspoguļojot to pašu nožēlojamo stāvokli, kas skar sievietes vēl 80 gadus pēc tam. Izstādes mērķis ir parādīt sievietes ne tikai kā karu upurus, bet arī kā personības ar saviem vārdiem un identitātēm.
Šim projektam Strokins ir radījis svaigus ukraiņu sieviešu portretus, kuras šobrīd dzīvo Latvijā. Lai kontrastētu ar laiku un telpu, viņa izvēlētās fotogrāfijas ir krāsainas. Portreti uzņemti vietās Rīgā, ar kurām ukraiņu sievietes jutās saistītas. Būdamas pārvietotas tikai pēdējo pāris gadu laikā, lielākā daļa no viņām jutās dezorientētas, doma par mājām kļuva par tālu jēdzienu. Šī, melanholijas, gribas un cerības sajūta bija iekapsulēta Strokinas emocionālajos darbos. Lai fotogrāfijās pareizi atspoguļotu sieviešu stāstus un emocijas, pāris mēnešus pirms portretu uzņemšanas, klātesot tulkotājai, ar viņām notika privātas sarunas, kurās viņas stāstīja par savu pieredzi Ukrainā, ceļojumu uz Latviju, savām cerībām, sapņiem un traumām.
Savukārt Jadžimas veidotie mierinošo sieviešu portreti bija no sērijas “ Face to Face” , kas sākotnēji bija izstādīta Museum der Trostfrauen Vācijā. No 2003. līdz 2006. gadam viņš dzīvoja House of Sharing Dienvidkorejā, mājā korejietēm, kas pārcietušas “mierinātāju” sistēmas ciešanas, un portretu sēriju veidoja ar mērķi savienot izdzīvojušās sievietes ar mūsdienu sabiedrību, jo “seksualizēta vardarbība pret sievietēm kara vai konfliktu zonās notiek arī šodien, nepārtraukti,” teica mākslinieks. Jadžima uzņēma melnbaltos fotoattēlus ar Hasselblad filmu kameru ar 80 mm objektīvu, izmantojot tikai dabisko gaismu. Viņš pārveidoja nelielu noliktavas telpu par tumšo istabu House of Sharing, kur attīstīja filmas un izgatavoja izdrukas.
"Četri no rīta 24. februārī, 2022. gadā.. Kharkiv. Pirmā pilsēta Ukrainā, kurā sākās karš. Mēs pamodāmies no sprādzienu skaņas. Dzīve bija sadalīta pirms un pēc. - Natālija
"Uz pirkstiem es saskaitīju gadus
dzīvi svešā zemē.
Vairāk nekā desmit gadu laikā, kopš es pametu mājas.
Tikai manas jaunības pavasaris ir novecojis.'' - Yi Ok-seon
Attēliem pievienoti audioieraksti, ko ieskaņojuši dalībnieki. Kamēr ukraiņu - dzejoļi, stāsti, pārdzīvojumi mutvārdos, izdzīvojušo komforta sieviešu ierakstus veido galvenokārt vietējās tautasdziesmas. Tos ir nodrošinājis Džošua D. Pilzers.
Izstādes kuratore ir Kendija Čoja (Candy Choi) un konsultante Inete Ielīte (Inete Ielite).Izstādi veidoja Young Blood Initiative, kurai asistēja Krista Galandere un Džimena Mendizabala del Morala. Izstāde tapusi ar Korejas Padomes un Sieviešu sadarbības tīkla atbalstu. Projekta virsrakstu kaligrāfējusi korejiešu kaligrāfe Lucia Choi.
